Kāpēc Tēvreize kā afirmācija ir jaudīgāka par lūgšanu?

Foto: No ikgadējā brauciena. Jānis Zariņš kopā ar Advaita Vedanta klostera vadītāju Himalajos.

Tu rokās turi ūdens pudeli un lūdz, lai Tev tiek dota šī pati ūdens pudele, kuru Tu jau turi rokās - tas ir neprāts. Mēs tūkstošiem gadu lūdzam to, kas mums jau pieder.

Vai Tu esi kādreiz padomājis, kāpēc vienā un tajā pašā lūgšanā, ko atkārto miljoniem cilvēku jau 2000 gadus, joprojām lūdz to pašu? Ja Dieva valstība "nāk", kāpēc tā vēl nav "atnākusi"? Ja mēs lūdzam "lai notiek" Dieva griba, vai tas nenozīmē, ka tā nenotiek?

Kāpēc Tēvreizi pārveidot no lūgšanas par afirmāciju?

Jo afirmācija ir pozitīvs apgalvojums. Tas, kam mēs šobrīd piekrītam, ko mēs apstiprinām. Tas ir tas, kam mēs dodam spēku un enerģiju.

Savukārt lūgšana ir tas, kur nav spēka, jo tajā ir trūkums. Lūgšana ir tas, uz ko liekam savas cerības, bet bez pārliecības, ka tās īstenosies, jo nav no mums atkarīgas, bet gan devēja. Un tas nevar īstenoties, jo mēs to lūdzam visu dzīvi, no paaudzes paaudzē, tūkstošiem gadu. Lūgt to, kas jau mums IR, ir nejēdzīgi. Tu rokās turi ūdens pudeli un lūdz, lai Tev tiek dota šī pati ūdens pudele, kuru Tu jau turi rokās- tas ir neprāts. Lūgšanas vietā Tu apgalvo, ka Tev ir ūdens pudele, vai arī izsaki savu pateicību par to, bet ne jau lūdz. Attiecīgi lūgšanai ir vieta tikai tik ilgi, kamēr mēs uzskatām, ka lūgums mums vēl nav. Lūgt Dievu, lai Viņš atnāk, nozīmē noliegt Dieva esamību savā dzīvē.

Personīgā pieredze

Pats Tēvreizi skaitu regulāri. Tas ir ļoti jaudīgi, šie vārdi ir spēcīgi. To daru tās Bībeliskajā versijā. Dažreiz simtiem reižu dienā. Tomēr neatkarīgi no Bībeles teksta versijas, es sevī apzinos to satura izpratni, kuru aprakstu zemāk. Principā man sanāk nesakritība starp burtiem un jēgu.

Afirmācijas variants šos Bībeles vārdus padara vēl stiprākus, jo veidojas burtu un jēgas sakritība, zūd konflikts tekstā un prātā. Efekts no Tēvreizes skaitīšanas simtiem reižu dienā, ieved paplašinātas apziņas stāvokļos.

Afirmācijas teksts:

Mūsu Tēvs, debesīs, 

Svētīts IR Tavs vārds. 

Šī IR Tava Valstība. 

Tavs prāts notiek 

kā debesīs, tā arī virs zemes. 

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.

Tu piedod mums mūsu parādus, 

kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. 

Tu neieved mūs kārdināšanā, 

Tu atpestī mūs no tā ļauna. 

Jo Tev pieder Valstība un spēks un godība mūžīgi.

Āmen.

Afirmācijas analīze.

1. Mūsu Tēvs, debesīs, 

Atzīstam, ka mūsu patiesais tēvs ir ne fiziskais - miesīgais, bet gan mūsu īstais Radītājs, kas stāv pāri fiziskajam. Notiek īstā Tēva pieņemšana/atzīšana, ka mēs esam Dieva radīti un Viņš ir mūsu Tēvs. Esam Dieva bērni, ar visu no tā izrietošo. Fiziskais tēvs nav spējīgs mūs radīt, bez Debesu Tēva. Fiziskais tēvs nepārvalda faktiski ne vienu no tūkstošiem procesu, lai mēs tiktu radīti.

2. Svētīts IR Tavs vārds. 

Sakot, Lai top (lūgšanas versijā) mēs uzskatām, ka tas tāds vēl priekš mums nav. Apgalvojot “IR”, mēs to apstiprinām. “Lai top svētīts”, rada priekšstatu, ka ir kāds, kas to svētī vai nesvētī. Dieva vārdu nevar neviens svētīt. Tas tāds ir pats pēc savas dabas.

3. Šī ir Tava Valstība. 

Tas pats kas ar vārdu. Viss ir no Dieva un viss ir Viņa, ne mūsu, atrauts no Dieva. Dieva valstība nevar atnākt, vai aiziet. Kā kāja nevar aiziet no cilvēka, vai atnākt pie tā.

4. Tavs prāts notiek 

Atkal apstiprinām, ka viss notiekošais ir nedalāms no Dieva. Ne mats no galvas nenokritīs bez Dieva ziņas. Tas nenozīmē, ka Dievs ir slikts, jo kaut ko pieļauj vai nepieļauj. Ir muļķīgi apgalvot, ka Dievs pieļauj manu aptaukošanos. Nē, tas es ēdu neveselīgi un pavadu dzīvi mazkustīgi. Es esmu tas, kas to pats izvēlas. Es vienkārši pieredzu savu izvēļu sekas. Es esmu tas, kas dzīvo Dieva pasaulē. Dieva notiekošajā pasaulē es dzīvoju pa savam prātam, pēc savas gribas. Attiecīgi pieredzu savas gribas rezultātu. Ja sākšu dzīvot pēc Dieva "priekšrakstiem", pēc dabā iekārtotajiem likumiem, tad rezultāts arī būs pilnīgi cits.

Turpinot, vienkāršo piemēru par ēšanu - mēs spējam veikt novērojumus, kā dabā ir iekārtots. Ko lietojot uzturā un kā rīkojoties ar ķermeni, tas mums jūtas labāk, ir veselīgāks, izturīgāks, spēcīgāks, jaunāks. Un ir pretēja veida novērojumi, ir uzturs un dzīvesveids, kas rada negatīvu efektu. Tāpat ar visu. Pakļaujoties dabiskajiem mehānismiem, pieredzam daudzkārt kvalitatīvāku rezultātu, nekā ejot pretēji. Jebkurā gadījumā saskaramies ar dabisku rezultātu - no Dieva nenošķirtu rezultātu, balstītu mūsu brīvajās izvēlēs.

5. Kā debesīs, tā arī virs zemes. 

Dieva veidotais mehānisms notiek visur. Mēs redzam, ka debesis nepretojas un viss funkcionē harmoniski. Ja Mēness izdomātu, ka es gribu doties tālāk vai tuvāk no zemes, tad sekas būtu katastrofālas. Arī uz zemes visi procesi dabā ir perfekti regulēti.

Tikai cilvēks ar savu prātu jauc šo harmoniju, pats priekš sevis. Dievišķā harmonija netiek no tā ietekmēta. Cilvēka prāta izvēles arī ietilpst kosmiskajā harmonijā. Dievs no tā necieš, cieš cilvēka prāts. Uzveicot savu pieķeršanos pie prāta, izbeidzas arī šķietamās ciešanas.

6. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. 

Šis teikums nav lūgšana, tas ir apgalvojums. Te mēs atzīstam faktu, ka Dievs ir tas, kas mums visu nodrošina un uztur mūs pie dzīvības ikdienā. Mums šķiet, ka mēs esam tie, kuri iet uz darbu, smagi strādā, cīnās par iztiku un to sev nodrošina. Tomēr īstenībā Viņš ir tas, kas par to parūpējas. Ja Kosmiskā, Dievišķā apziņa pamainītu kaut vienu situāciju, visas Tavas pūles būtu "vējā". Lauksaimnieki sapratīs vislabāk. Lai kā viņi censtos, rezultātā viss ir atkarīgs no dabas, vai viņam būs jauns džips, vai jauni parādi. Protams, tas nenozīmē, ka var nestrādāt. Tas nozīmē, ka mēs pieliekam maksimālu piepūli, dodot no sevis maksimumu un paļaujamies, ka visi pārējie apstākļi būs rezultātam labvēlīgi.

7. Tu piedod mums mūsu parādus, 

Te mēs atzīstam, ka neesam perfekti, mēs mēdzam kļūdīties, darām lietas, par kurām rezultātam jābūt mums nelabvēlīgam. Tomēr ar savu kļūdaino darbu nožēlu, mēs būtiski mīkstinām negatīvo rezultātu savām darbībām. To varētu traktēt kā Dievišķo žēlastību – piedošanu. Mūsu parāds pret dabu/Dievu, ir tajā, ka esam pārkāpuši pozitīvi ietekmējošo darbību likumus un izveidojuši/nopelnījuši negatīvas sekas. Kuras nepieredzam pilnā apjomā dēļ piedošanas.

8. Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. 

Tagad mēs apņemamies nenosodīt, netiesāt, nesodīt citus par viņu klūdām, jo arī mēs kļūdamies. Mēs saņemam žēlastību, tāpēc mēs arī neliedzam savu žēlastību. Galvenokārt savā prātā. Tas nenozīmē, ka mēs pieļaujam visatļautību. Mēs rīkojamies atbilstoši situācijai. Tomēr esam augstsirdīgi, labsirdīgi, neturam ļaunu, nedzīvojam aizvainojumā, nosodījumā, ļaunatminībā.

9. Tu neieved mūs kārdināšanā, 

Te mēs apzināmies un atzīstam, ka kārdinājums jeb mūsu nerimstošās un nekad nepiepildāmās, nekontrolētās vēlmes ir visu nelaimju cēlonis. Atzīstam, ka ne jau Dievs mūs ieved mūsu vēlmēs. Viņš ir brīvs no vēlmes. Mēs esam tie, kas tās rada. Mēs esam tie, kas pieķeras lietām, situācijām. Nekontrolētas vēlmes rada karmas sekas. Tās rada pieķeršanos. Jebkura pieķeršanās ir nebrīve. Vēlmes/pieķeršanās ir tās, kas neļauj mums augt un attīstīties tālāk par tārpu līmeni, kura vienīgā funkcija ir ēst un vairoties, tikai, iespējams, izsmalcinātākā veidā.

10. Tu atpestī mūs no tā ļauna. 

Oriģinālajā lūgšanā mēs lūdzam, lai Dievs mūs aizsargā no šī ļaunuma, kas ir mūsu vēlmes. Te tiek piedāvāts apstiprināt, ka Viņš to dara jau tagad. Šajā Bībeles tekstā mēs redzam apstiprinājumu, ka nekontrolētas vēlmes ir ļaunums, jo vēlmes rezultātā noved pie visiem grēkiem/kļūdām. Ļaunuma sakne - vēlme. Piemēram, vēlme visus pievērst kristietībai spēj novest pie cilvēku masveida dedzināšanas vai kara. Vēlme radīt ideālo pasauli ar perfektiem cilvēkiem, spēj novest pie pasaules kara. Sievietes vēlme pēc "labākas", Instagram noskatītas dzīves var iznīcināt ģimeni. Vīrieša vēlme iegūt iekšējo mieru no noguruma, stresa, spēj novest pie alkoholisma, vēlme parādīt sevi kā dzīvē sasniegušu veiksmi, var novest pie zādzības, meliem, krāpšanas, afēras u.t.t.

11. Jo Tev pieder Valstība un spēks un godība mūžīgi. Āmen. 

Mēs atkal apstiprinām, ka Dievs ir tas, kuram ir patiesā vara, patiesais spēks un ka viss ir Viņa radīts bez izņēmuma. Kā gan Dieva valstībā kaut kas var būt ar Dievu nesaistīts? Tā mēs audzējam savu izpratni par Dievu, tā mēs iegūstam spēku nodoties Viņam un paļauties uz Dievu.

Piezīmes

• Centos Tēvreizes tekstu ietekmēt cik maz vien iespējams, lai pārveidotu afirmācijā, lai tas būtu maksimāli tuvs Bībeles versijai.

• Tu priekš sevis vari to papildināt, vai pamainīt uz sevi spēcinošiem apgalvojumiem, vai arī pielikt lūgšanu elementus vietās, kurās izjūti nepieciešamību pēc atbalsta.

SPĒKA IEGŪŠANA: NO LŪGŠANAS UZ APZINĀŠANOS

Tēvreizes kā afirmācijas atkārtošana nav tikai vārdu maiņa - tā ir pamatīga apziņas transformācija. Pārejot no "lai notiek" uz "notiek", no "lai atnāk" uz "ir", mēs pārvietojamies no cerības uz zināšanu, no šaubām uz pārliecību.

Šī nav tikai teorija. 

Kad Tu simtiem reižu dienā apstiprini, ka Dieva valstība IR (ne "lai atnāk"), ka Viņa griba notiek (ne "lai notiek"), Tavā apziņā sāk kristalizēties jauna realitāte. Tu pārtrauci būt ubags, kas lūdz. Tu kļūsti par bērnu, kas zina savu mantojumu.

Katru reizi, kad Tu saki šo afirmāciju, Tu nepievieno enerģiju trūkumam. Tu pievieno enerģiju patiesībai, kas jau ir. Tu pārtrauc mūžīgi gaidīt, ka kaut kas atnāks. Tu sāci dzīvot tajā, kas jau šeit ir.

Šī ir ne tikai garīga prakse - tā ir revolūcija pret vecajiem paradumiem, kas cilvēci tūkstošiem gadu ir turējuši gaidīšanas režīmā.

Ko Tu meklē, jau ir šeit. Viss, ko Tu lūdz, jau ir dots. Dieva valstība nav rītdienā - tā ir šodien. Tā nav debesīs - tā ir šeit. Tā nav ārpus Tevis - tā ir Tavā iekšienē.

Pārtrauc lūgt. Sāc atzīt. Pārtrauc gaidīt. Sāc pieredzēt.