Jautājums: Sveiks, Jāni! Vēlējos apvaicāties par tiešo izziņas metodi, tas ir, vienu dienu (vai vismaz divas-trīs stundas?) vērot savu prātu + ķermeni un ignorēt visu, kas nav tīrais klusums. Varbūt vari ieteikt kādu padomu, lai tas neradītu pārāk lielu pretreakciju (cik dienas nedēļā būtu optimāli censties "atrasties" sevī?)
Liels liels liels paldies, R.
Atbilde JZ: Uz Tavu jautājumu par prakses laiku, ilgumu, nav viennozīmīgas atbildes priekš visiem. Tas ir ļoti individuāli.
Sākumā vienosimies ko mēs saprotam ar pretreakciju. Man zināmie pretreakcijas veidi ir, ka pēc prakses pildīšanas, rodas tieksme veikt līdz šim ierastās destruktīvās darbības palielinātā intensitātē. Piemēram, rodas vēlme aiziet iedzert, uzpīpēt, iesaistīties konfliktos un tamlīdzīgi.
Tagad, jautājums varētu būt, ko šādā situācijā darīt? Pirmais, ir apzināties, ka tā var gadīties. Attiecīgi, ja ar to rēķināmies, tad varam pamanīt brīdi kad šī destruktīvā tieksme mūsos rodas un saprast, ka tas ir tāpēc, ka mūs velk atpakaļ ieradumi.
Tie nav nekādi ārēji ļaunie spēki, vai vēl nez kas. Visos cilvēkos mīt pozitīvās un negatīvās tendences, vai ieradumi. Katram šī proporcija ir individuāla. Ar savām darbībām mēs varam vienas tendences mazināt un otras vairot.
Visticamāk, metodi fiziski nemaz nebūsi spējīgs pildīt pārlieku ilgi, tieši dēļ iekšējās prāta cīņas tevī, starp pozitīvajām un negatīvajām tendencēm. Tu nespēsi praksē atrasties patiešām nozīmīgu laika periodu. Prāts Tev piedāvās alternatīvu paslinkot, paskatīties filmu u.t.t.
Cik ilgi pildīt metodi ir individuāli atkarībā no tavas aizņemtības ar darbu, ģimeni... Nedomāju, ka atrašanās iekšējā klusumā varētu būt pārāk ilga, jo tā ir īstā mūsu būtība. Būt īstam, tīram, patiesam ir labākā izvēle!
Jautājums. R.: Paldies Tev liels par atbildi (..) piektdien saņēmos klusumā skatīties uz Tibetiešu A kaut kur pusotru stundu un TAS patiesi bija svētīgi. Sapratu, cik ļoti, ļoti, ļoti šis prāts svaidās un ka ignorēt visu, kas nav tīrs klusums ir Darbs ar lielo burtu.
Tāpēc izsaku Tev cieņu, ka Tev tas ir izdevies un visiem viedajiem, jo prātā tovakar visvisādus līmeņus izdzīvoju, vienā brīdī pat daža doma bija kā enkurs jūrostā un šķita neiespējami to enkuru pacelt, it kā tas būtu sazemējies meistarīgi veidota prāta traukā (..) bet pēc pusotras stundas bija sajūtas, kuras īsti nevaru aprakstīt, bet sapratu, ka IR jāturpina praktizēt un ka ceļu līdz bez-domu stāvokļa pieredzei (..) tikai čāpoju!
Par pretestību - tieši laikā! To arī piektdien pamanīju, ka prāts dikti centās izvairīties caur ķermeņa pašmocībām kā "gribu ēst" (..) ieej vannā (..) tad būs labāk (..) vēlmes (..) vēlmes un vēlmes (..)
Izlēmu vismaz reizi nedēļā ap pusotru stundu šo praktizēt, jo tagad katru rītu un vakaru cenšos ap 10-25 minūtēm koncentrēties (..) vismaz noskaņoties (..) pētīt domas un pa mēnesi (septembra sākumā sāku) esmu izdzīvojis tik dziļus, dziļus, dziļus līmeņus, bet ceru, ka nevajadzētu tam pieķerties (..)
Vēlos Tev pavaicāt dažus jautājumus - piemēram, mans mērķis ir redzēt to balto tīro gaismu, balto kodolu, kas, manuprāt, šajā stāvoklī liekas Patiesība, Avots, Mūžīgais, Augstākais Es, bezdomu stāvoklis, bet vai nav maldīgi iztēloties objektu, ko Prāts dara un vajadzētu tomēr atlaist un ieiet nezināmajā, jo it kā manā iztēlē balts kodols, dvēseļu centrs, avots, spirāles ir tikai objekti, kas īsti vairs nav Nezināmā un Izzināmā būtība?
Un no vasaras sākuma lasu "Vāsišthas jogu" (..) ak, cik savādas un dažādas attiecības man kopā ar Viņu (..) lasu tieši, tieši pa norādītājiem fragmentiem un tā man pašlaik šķiet spēcīgākā paškontrole šajā dzīvē, bet, klausies, vai tie krīzes periodi, ka gribas atlikt un neturpināt (..) ir tikai egoisma māņi un triki, un ir dabiski?
Cenšos reizēm nejusties neērti, ka kaut kas netiek saprasts vai izlaists, bet (..) parasti viss ir uz labu (..) vienmēr
Paldies Tev Liels!
Atbilde JZ: Par balto gaismu. Ja mums, cilvēkiem, uzreiz neizdodas saskarties ar tīro Absolūtu, tad uz to jāiet pakāpeniski. Tāpēc sākuma periodā mēs pielietojam iztēli, piemēram, kā baltu gaismu u.tml.
Respektīvi, neskatoties uz apzināšanos, ka Tavs redzējums nav tīrs, bet ir prāta produkts, tomēr tas ir veids, kā pakāpeniski nonākt līdz Absolūtam pa īstam.
Tas, ka periodiski nogurstam un gribās praksi pamest, neturpināt ir normāli un cerams pārejoši.
Brīžiem ir par daudz, pārāk intensīvi, strauji un vajag nedaudz padarboties atslodzei ar citām lietām.
Manuprāt, ir labi kā Tu tagad dari. 20 minūtes dienā un 1,5 stundu reizi nedēļā ieviest, kā obligāto prakses laiku.
Tad kad no šāda ritma būsi noguris. Piemēram, nedēļu izlaižot Tu atcerēsies, ka Tev ir konkrētais ritms, kuru pārstāji ievērot un vajag pie tā atgriezties.
Ja tāda noteikta grafika nav, tad nav īsti arī konkrēti pie kā atgriezties un atpūtas periods var ievilkties uz gadu, vai ilgāk
Protams, ja Vasišthā, kaut kas nav saprotams uz šo konkrēto brīdi, tad nevajag sev pārmest. Pakāpeniski sapratne pieaugs caur personiskajām pieredzēm.
