Esam ar grupu Hiamlaju klosterī, kur kopā ar priesteri, katru dienu veicam rituālus Jūsu senčiem.
Tagad ir Pitru Paksha, jeb veļu laiks. Brīdis, kad astronomiski mirušo pasaule ir īpaši mums, dzīvajiem pietuvojusies. Protams, rituālus senčiem, var veikt vienmēr, tomēr, labāk ir šajā laikā.
Šie rituāli galvenokārt palīdz mirušajiem vecākiem, vecvecākiem…, tomēr tie ietekmē arī mūs pašus ,rituālu pasūtītājus un bērnus, mazbērnus. Tā ir liela svētība visām paaudzēm. Pateicība senčiem par visu ko varam šodien brīvi lietot un viņu svētība nāķ pār mūsu dzīvēm, mūsu bērnu dzīvēm.
Kāpēc cilvēki uzzinot par šādu svarīgu lietu, tomēr izvēlas NESNIEGT palīdzību saviem vecākiem, vecvecākiem un tādejādi liedz veiksmi sev un bērniem?
Te iemesli ko esmu dzirdējis:
“Es neticu, ka šis astronomiski labvēlīgais brīdis ir tas īstais. Manuprāt ir citas pazīmes, kad mirušo pasaule, dzīvajiem ir vieglāk sasniedzama.”
Šim apgalvojam varētu nebūt problēmu, ja tas nav attaisnojums, lai liegtu atbalstu senčiem pilnībā. Ja cilvēks veiks rituālus citā, sev pieņemamā laikā, tad viss kārtībā. Ja nedarīs neko nekad, tad jārēķinās ar atbilstošām sekām.
“Es uzskatu, ka dvēsele nepastāv. Miris cilvēks ir nekas vairāķ par atkritumiem.” Šāda uzskatu sistēma manī raisa jautājumu, vai dzīvs cilvēks ir kaut kas vairāk par staigājošiem atkritumiem? Kāpēc tad vispār ir nepieciešamas bēres? Tikai atkritumu utilizācija? Priekš kam piemiņas zīme, priekš kam kopt kapus, kam nest ziedus, kam skaitīt lūgšanas, ar ko sarunāties savās domās?
“Man nav tik daudz naudas”. Protams, ir arī Latvijā ļoti trūcīgi cilvēki… Tomēr, to es dzirdu no cilvēkiem, kuri ir profesionāļi savā nozarē ar 20 + gadu stāžu. Izmaksas ir viena dienas alga celtniekam Latvijā. Izmaksas ir nekas vairāk, kā viena restorāna apmeklējums ar ģimeni.
Finansiālas grūtības ir tieši saistītas ar šādu rituālu senčiem neveikšanu. Jo šie mirušie gari nesaņem, ko no jums, saviem bērniem, saviem mazbērniem tik ļoti gaida. Viņi Jums ņem nost no dzīves visu. Gan labas attiecības, gan karjeru, gan finanses, gan veselību. Jūs dzīvojat bez viņu svētības, bez atbalsta. Vai tiešām to visu esat ar mieru upurēt, lai vēl vienu lieku reizi piekrautu RIMI grozu, jo ratiņu piekraušana izmaksās vairāk par rituālu senčiem.
“Mums, latviešiem ir savas tradīcijas”. Atkal ļoti labs arguments, pie viena nosacījuma. Ja Jūs šīs tradīcijas, kuras ir saistītas ar senču godāšanu, barošanu, lūgšanām zināt un ievērojat. Tomēr, lielākoties šie vārdi noved pie bezdarbības ar visām saistītajām sekām.
"Mani fascinē, cilvēks dzīves laikā pats nesasniedz attiecīgu stāvokli, bet redz, kāds cits pēc nāves par viņu varēs parūpēties". Mēs neviens negribētu, lai mūsu bērni un mazbērni par mums nerūpētos, aizmirstu ignorētu. Ja mēs zinām, ka viņiem ir salīdzinoši viegla iespēja mums palīdzēt, mēs priecātos, ja viņi to darītu. Tomēr cilvēki bieži vien paši izvēlas saviem vecākiem un vecvecākiem nepalīdzēt. Sakot, tā nav mana darīšana, paši vainīgi. Kā jūs nesaprotat? Jūs iznīcinat paši savas dzīves ar tādu attieksmi. Kā jūs nesaprotat, cik ļoti liels atbalsts no viņiem nāks pie jums? "Nekur tālāk dvēsele netiks, lai cik daudz naudas vai gribas radiniekiem nebūtu".
šis viedoklis nav balstīts pieredzē, bet pieredzes trūkumā. Šobrīd esmu iekšā šajā tēmā. Un no iekšpuses ,es redzu, kā cilvēkiem mainās dzīve veicot šos senču rituālus.
Novērojums. Tie kurus es personiski pazīstu un kuriem ir liels ciltskoks, kuri pasūta, vai veic šos rituālus, tie savās dzīvēs ir daudz veiksmīgāki cilvēki, par tiem, kuri senčus nezin un rituālus neveic. Veiksmīgāki visā. Lielas spēcīgas ģimenes, labas attiecības ar visiem cilvēkiem un valsts iestādēm, sakārtotas finanses, brīnišķīgi bērni utt...
"Un ja nu aizgājējs bijis totāls maitasgabals..."
Cilvēks var būt maitasgabals, tikai viena iemesla dēļ. Lai realizētu jūsu savstarpējās karmiskās attiecības. Skatoties no dvēseļu līmeņa, būt maitasgabalam dvēseļu attiecībās, lielākoties ir daudz lielāka uzupurēšanās jūsu attīstības vārdā, par labestīgu attieksmi.
Mīlošiem vecākiem, bērnam uzšaut pa dibenu audzināšanas nolūkos ir daudz grūtāk un pašu sirdīm sāpīgāk, par neitrālu,vai mīlošu attieksmi. Jo mīlestība ir dabisks stāvoklis, pret bērnu, bet uzšaut pa dibenu ir jāpārvar sava mīlestība, bērna izaugsmes dēļ.
Par rituālu runājot, tas ir mūsu pienākums pret visiem mūsu senčiem cauri daudzām paaudzēm. Tas nav tikai vienam no viņiem, bet gan visiem senčiem, kurus atceramies un arī tiem, kurus nezinām.
Par maitasgabala dvēseli runājot...
Ja neveicat nekādas darbības viņa labā, tad viņš gan var turpināt ietekmēt jūsu dzīvi joprojām un vēl vairāk, nekā dzīvs būdams. Tāpēc labāk ir vismaz tagad, kad viņš ir miris, izdarīt visu iespējamo, lai viņš un citi senči nerada šķēršļus, bet gan atbalsta visu mūsu un mūsu bērnu dzīvi.
Vēl daži raksti par šo tēmu:
Ja vēlies, lai Himalaju klostera priesteris veic profesionālu, tūkstošiem gadu senu, saglabātu zināšanu veidā veicot rituālu, sūti ziņu man privāti un došu informāciju.
Mans Whatsapp/telegram: +91 9289307068
コメント