Pastāstīšu par pirmo nedēļu ar vīru Indijā. Kopējais Indijas apmeklējuma laiks ir viens mēnesis.

Sajūta dodoties šurp, bija tāda, it kā es brauktu mājās. Jau no bērnības Indija mani ir interesējusi un pievilkusi.

Šī brauciena mērķis bija apmeklēt Ājurvēdas procedūras, nodoties meditācijām un apmeklēt svētvietu- Mahavatara Babaji alu. Par Ājurvēdu un Babaji alu šeit teoriju nerakstīšu, jo to varat „ieguglēt” un izlasīt paši. Stāstīšu tikai par savām pieredzēm.

Jau pēc 22 stundām atradāmies savā viesnīcā Dwarahatā. Ļoti mazā miestiņā (11 000 iedzīvotāju un 1500 m virs jūras līmeņa). Miestiņi kuros mēs atrodamies nav pat pieminēti 1250 lpp apjomīgajā Lonely Planet ceļvedī. 9 stundas gaisā no Rīgas caur Helsinkiem uz Deli ar visu pārsēšanos, tad divas stundas, lai tiktu ārā no lidostas, cauri pasu/vīzu kontrolei un tad 11 stundas (380 km) ar taksi līdz Dwarahatai. Viesnīca bija ļoti tālu no tā, kā attēlota mājaslapas bildēs, bet citas tuvumā nemaz nav. Pirmā pieņemšanas un patmīlības pazemināšanas mācība ir sākusies.

Nākamajā dienā stundas brauciens ar sabiedrisko transportu- džipu uz Maa Dunagiri templi (2400 m virs jūras līmeņa). Džipa atiešanas laiks ir precīzi, kā paredzēts – tad kad tas ir piepildīts pilns ar cilvēkiem un ne mirkli agrāk. Protams pastāv iespēja visas vietas izpirkt vienam un doties uzreiz, tikai jārēķinās ar to, ka Indijā uz viena sēdekļa sēž, ka minimums divi cilvēki, bet brīžiem pat vairāk. Pa ceļam tiek uzņemti vēl papildus pasažieri, daži uz jumta, daži no ārpuses pakāpušies uz sliekšņa, turas pie džipa aizmugurējām durvīm. Tā 6 vietīgā auto var pārvadāt vienlaicīgi ap 20 cilvēku. Cena par stundas braucienu pa kalnu serpantīniem apmēram 40 centi no personas.

Templis atrodas pasakaini skaistā vietā, pašā kalna galā. Šo vietu, uzzinot par mūsu Indijas braucienu, ieteica apmeklēt Pēteris Kļava. Ne tik ļoti dēļ tempļa, bet vairāk dēļ dabasskatiem kādi paveras no kalna augšas.

Līdz sasniedzam kalna virsotnē esošo Maa templi, vēl ir jākāpj augšā pa kāpnēm minūtes septiņas, vai 365 pakāpieni, kur uz katra soļa visā ceļa garumā ir sakārti zvani. Jau esot tempļa teritorijā, var novērot vairākus mazus namiņus, kuri izbūvēti dažādām hindu Dievībām. Galvenajā tempļa daļā nesajutu, ka man būtu jāiet iekšā. Jānis iegāja un saņēma Dieva svētību no vietējā priestera, kā zīmi par to iegūstot ar pirkstu iekrāsotu punktu uz pieres. Drīz tikām ievīti baltā mākonī un devāmies atpakaļ uz viesnīcu.

Otrajā dienā noīrējām visu džipu, lai nav jāgaida kamēr tas aizpildīsies un devāmies uz Mahavatara Babaji alu. Tiem kuri interesējas par garīgo attīstību, rekomendēju izlasīt grāmatu Joga autobiogrāfija. Katrs kurš lasījis šo Paramahansa Jogananda dzīves atstāstu uzskata par vajadzīgu šajā vietā ierasties (tai skaitā Stīvs Džobs, Džordžs Harisons...). Atkal stundas brauciens un aptuveni kilometru garš kāpiens kalnā līdz alai ar neatkārtojami skaistiem dabas skatiem. Uzsākot divatā ar vīru šo ceļu, drīz vien rodas neliels apjukums, jo pēkšņi taciņa sadalās trijās un katra ved citā virzienā. Pēkšņi uzrodas tuvējo māju suņuks, kurš lielā ātrumā skriedams panāk mūs un sāk skriet pa priekšu tādā veidā vedot mūs pa pareizo ceļu. Pēc brīža suņuks mūs atstāj, bet brīdī, kad taciņa jau augstāk kalnā atkal sadalās trijās, tad suns ir atkal klāt, bet šoreiz nesteidzas mūs vest. Izrādās mums tuvojas četri indiešu vīrieši, kurus ir jāpagaida, lai tālāk ceļā varam doties kopā. Uzsākam sarunu ar vecāko no viņiem. Izrādās viņa dēliem ir dažādi biznesi un kopumā ģimene ir turīga, tiem ir viesu nami, ir dzīvojuši Dānijā, Lielbritānijā, ceļojuši daudz pa Eiropu un zina arī Latviju.

Esam alā. Šeit iekšā ir daudzkārt vieglāk nodoties meditācijai, enerģijas plūst labāk un pašsajūta ir lieliska. Kāpjot lejā no kalna saņemam piedāvājumu, ka jaunie indiešu draugi mūs aizvedīs atpakaļ uz pilsētu ar savu auto. Sākumā piekrītam, bet tad sākam interesēties vai tas būs ērti, kāds ir auto? Izrādās, ka auto ir piecvietīgs un ieskaitot šoferi viņi jau ir pieci. Vienojāmies, ka tomēr brauksim katrs ar savu transportu, jo džipu jau bijām nolīguši arī atpakaļceļam un šoferis mūs lejā gaida.

Kalna pakājē dzīvo kāda kundzīte ar vīru. Viņiem nav ne elektrības, ne citu modernās pasaules ierīču, bet pie viņiem var padzert tēju. To vēlamies darīt un izrādās, ka viņa var arī ēdienu pagatavot. Kamēr tiek gatavots tikmēr mielojamies ar pie mājas augošajiem labumiem. Uzkožam gan redīsus, gan no koka norautus persikveidīgus augļus. Turpat blakus aug kaņepes un piparmētras. Smejam, ka viss priecīgai dzīvei nepieciešamais ir blakus mājai – piparmētras priekš Mohito, kaņepes, ēdiens... Kundze ar vīru iztiek no tā, ka viņai ir trīs govis un par nodotā piena naudiņu (ap 4euro dienā) viņa dzīvo.

Ēdiens ir gatavs un garšīgs. Saņemam rīsus ar lēcām un redīsiem. Ēdam kopā ar jaunajiem indiešu draugiem, vēlāk saņemot uzaicinājumu viesoties pie viņiem mājās, jo vēlas mūs iepazīstināt ar visu savu ģimeni. Pienācis laiks norēķināties par ēdienu. Indieši kategoriski, lai kā Jānis censtos tomēr aizliedz mums maksāt, jo esam viesi, tāpēc maksāšot viņi. Tāda lūk laipnība pret pirms stundas satiktiem svešiniekiem.

Apmaināmies ar kontaktiem un vienojamies, ka vēlāk tiksimies, jo turpmāk mēs dzīvosim vienā pilsētā Raniketā. Tur netālu (7km) atrodas mūsu Ājurvēdas klīnika un, kā izrādās viņu mājas.

Ierodamies klīnikā, satiekam Ājurvēdas ārstu dakteri Misru, izstāstām, kā jūtamies, kas uztrauc veselības jomā un mums tiek sastādīta masāžu programma pirmajai nedēļai. Izrādās ar vīru esam lielisks pāris, jo asinsspiediens abiem ir precīzi vienāds. Vēlāk noskaidrosies, ka paejot septiņām dienām, tas joprojām abiem ir vienāds un nemainīgs.

Kāda ir mūsu dienas programma?

Šeit mūsu ikdiena ir laiska un mierīga. Plkst. 6.00 no rīta ir iespēja apmeklēt jogu, tad 7.00 blakus esošajā templī ir rīta Dievību godināšanas programma, 8.00 brokastis, 9.30 vizīte pie Dr. Misra, 10.30 masāžas procedūra, 12.00 pusdienas, 14.00 masāžas procedūra, 16.00 joga, 18.00 vakariņas, 19.00 templī vakara Dievību godināšana.