Tautā popularitāti ir guvis kāda valstsvīra jautājums „Kas es esmu?” Ir dažādi veidi, kā uz šo jautājumu raudzīties. Varētu teikt, ka viss ir enerģija un tā būtu taisnība. Tomēr var uz to paskatīties arī nedaudz materiālāk-fiziskāk. Ja skatāmies fiziski, tad cilvēks-viņa prāts, smadzenes, ķermenis ir diezgan primitīvs un nežēlīgs. Tas ir dzīvnieks. Šo primitīvo zvēru, šo zvēra ķermeni ir apdzīvojusi Dievišķa dvēsele. Dievišķā dvēsele ir iemājojusi zvērā un cenšas to pārvaldīt. Līdzīgi, kā kapteinis vētrā nevadāmu kuģi cenšas iestūrēt mierīgos ūdeņos. Ķermeņi un to prāti ir dažādi, dažādas ir arī dvēseles. Vieniem pārvaldīšana izdodas vieglāk, citiem sarežģītāk.

Kaut kāda līdzība ir saskatāma arī raugoties uz suņiem un viņu saimniekiem. Tie visi ir dažādi un katrs saimnieks ir, kā suņa Dievišķā dvēsele, kura to apmāca. Māca uzvedību, manieres, stāju, prasmes, trenē viņu ķermeņus, kopj, rūpējas. Viens saimnieks šajā suņa ķermenītī iegulda daudz darba un sunītis kļūst vispāratzīts čempions, cits nedara neko un sunītis ir neaudzināts un noplucis. Ir dažādi. Vieniem mācīt vajag minimāli, lai sasniegtu labus rezultātus, citi iegulda daudz pūliņu, bez lieliem rezultātiem.

Es un Tu, mēs visi esam dvēseles, kuras katra, kā nu prot dzīvo zvēra ķermenī.

Atceros vienu stāstu. Kādā klosterī pie mūkiem tika uzņemti cilvēki ar kriminālu pagātni. Agrāk tie zaga, kāvās, slepkavoja, klaiņoja, bet tagad mācās dzīvot garīgu dzīvi klosterī. Reiz klosterī iegriezās ceļotāji. Tie izmisumā sūdzējās klostera pārvaldniekam par šokējošiem notikumiem, kurus pieredzēja teritorijā. Viņi sūdzās: kas pie Jums te notiek, kas par ārprātu? Mēs tikko redzējām ,kā divi mūki savā starpā kaujas un traki lamājas viens uz otru! Uz ko pārvaldnieks atbildēja: tas ir pilnīgi normāli. Viesi izbrīnīti: kas Jūs esat traks, ko Jūs runājat, tie taču ir mūki! Pārvaldnieks bez nekāda satraukuma: redziet, vēl trīs mēnešus atpakaļ viņi dzēra, lietoja narkotikas un zaga. Kauties un lamāties tas priekš viņiem ir normāli, tā ir viņu ierastā ikdiena. Nav normāli tas, ka viņi kalpo, kā mūki klosterī un veic garīgus rituālus un lūgšanas.

Zvēram, kuru mūsu dvēseles apdzīvo, ētiska, garīga dzīve nav normāla, tai ir normāla vardarbība. Dvēselei pretēji, nav pieņemams dzīvniecisks dzīvesveids. Tā nu mēs, kā protam, tā sadzīvojam.