Jaunais gads klosterī. Tāda ideja man šķita interesanta 2008. gada decembrī.
Man vienmēr ir bijuši interesanti dažādi veidi, kā cilvēki pieredz šo dzīvi.
Vide kurā ikdienā atrodos ir ierasta un diezgan līdzīga man pašam. Mēs izvēlamies sev apkārtējos pēc līdzīga sociālā statusa, izglītības, vērtībām... Izveidojam sev līdzīgo burbuli un sāk šķist, ka visa pasaule dzīvo, kā mēs. Tāpēc arī tēlaini izsakoties paēdušais nesaprot neēdušo. Tāpēc kļūstam neiecietīgi, jo vērtējam citus pēc sevis.
Nevari nopelnīt, ej strādāt, vai domā ar galvu. Neesi vesels, maini dzīvesveidu. Kaut ko nesaproti, mācies. Steidzies ar auto uz ielas, plāno savu laiku...!
Mums prātā neienāk, ka steidzīgais skrien kādu glābt (reiz es steidzos, jo atcerējos, ka neesmu nopūtis uz koka galda adventes vainaga sveci, būdams 30 km no mājām. Divas minūtes pēc atgriešanās vainags uzliesmoja.). Mums neienāk prātā, ka sliktajai veselībai ir ģenētisks pamats un cilvēks nespēj to mainīt, lai cik veselīgi dzīvotu, invaliditātes iemesls ir sevis upurēšana kādam palīdzot, nabadzības iemesls, jo visu ir atdevis citiem (Mahatma Gandijs)...
Lai izkāptu no sava burbuļa, es bieži mainīju vidi. Devos uz neredzīgo pansionātu, veco ļaužu pansionātu, dzīvnieku patversmēm, baznīcām, ašramiem, tikos ar veiksmīgiem uzņēmējiem, runāju ar bezpajumtniekiem, ceļoju... Tas viss man rādīja cik ļoti atšķirīgās pasaulēs cilvēki dzīvo it kā pavisam blakus būdami. Pilnīgi citas prioritātes, vērtības, intereses.
Man jau sen bija apnikušas Jaunā gada svinības ar alkoholu un pārēšanos.
Nolēmu pavadīt svētkus, garīgā sabiedrībā, klosterī. Latvijā ir tikai viens vīriešu klosteris. Jēkabpilī.
Man nebija pieredze un biju iedomājies satikt priecīgus, apgarotus, sirdī tīrus mūkus. Mīlestības piepildītu gaisotni ar viedu Batjušku. Tīrību, kārtību, skaistumu visās izpratnēs.
Domāju tur uzkavēties kādu nedēļu. Pieteicos, ierados.
Pirmie ko sastapu bija pāris mūki. Nelaipni, rūpju pilnām sejām, bez pretimnākšanas, nedraudzīgi. Sagaidu Batjušku. Saruna īsa, formāla, tomēr cilvēks šķita jauks un patīkams.
Viens no mūkiem man ierāda istabiņu. Jā, ar to es nebiju rēķinājies. Būs jādzīvo kopā vēl ar kādiem 5 cilvēkiem. Istabiņa ļoti nolaistā stāvoklī. Uz ķebļa kārtis, tukša šņabja pudele. Sekundē sapratu, ka šī nav vieta, kur gribu palikt otru sekundi. Iemītnieki zilacaini, ne āriešu izcelsmes dēļ, bet laikam gūta trauma atsitot tās kaislīgi skūpstot ikonu. Sejas nopampušas, laikam no raudāšanas par pasaules skumjām.
Mūks mani aicina pusdienās. Pusdienās ir tikai mūki un es. Ēdienā, zivs, kartupeļi, biezpiens, kefīrs. Noskaņa depresīva. Visiem sejas, kā būtu ellē un nenojaustu, par Dieva eksistenci. Savstarpējā attieksme vēsa.
Pēc pusdienām satiku vienu vīru, kurš bija skaidrā, bet ar acīmredzamu invaliditāti. Viņš aicina pie sevis istabā uz sarunu. Izrādās agrāk bijis slavens fotogrāfs. Rādīja savus darbus, fotografējis prezidentus, skaistas sievietes, prominences. Klosterī dzīvo jau vairākus gadus, jo pēc traumas kļuvis dīvains.
Sieva pametusi, bērni arī. Dzīvokli sieva izkrāpusi un devusies pie cita vīrieša. Saprotu, ka savas slavas zenītā, nav bijis patīkams cilvēks, pēc traumas izrādījies nevienam nevajadzīgs.
Izstāsta, ka klosteri pamatā izmanto bijušie cietumnieki. Tātad ne tie, kuri tiecas uz ko skaistu, bet kam primitīvi vajag naktsmājas un ēst.
Dodos prom. Toreiz šķita, ka tā nav vide kurā gribu būt. Tagad saprotu, ka tas bija mans pašlepnums. Nostādīju sevi augstāk par šiem cilvēkiem, uzskatot, ka viņi nav pietiekami labi manai sabiedrībai. Uzskatīju, ka telpu iekārtojums, nav manam līmenim.
Nesen bija doma dot klosterim otro iespēju un apskatīties, kā ir tagad.
Sapratu, ka jāieskatās, vai esmu pelnījis saņemt otru iespēju ne to dot un spēju nolaisties no saviem ego augstumiem.
Comments