Déjà Vu, Déjà Vecu, Alter Vu.

Vai tev kādreiz ir bijusi tik spēcīga sajūta, ka piedzīvo kaut ko jau iepriekš izdzīvotu, lai gan prāts zina, ka tas nav iespējams?

Man tas notiek bieži. Reizēm reizi nedēļā, citkārt biežāk, citreiz retāk. Tajos brīžos es skaidri izjūtu, ka šī pieredze, šī situācija, ir kā vecs ieraksts, kas atkal tiek atskaņots. Tā nav tikai līdzība, bet pilnīga pārliecība, ka viss, kas notiek, jau ir noticis, līdz sīkumiem precīzi. Kaut kas man saka: "Tu to jau esi piedzīvojis, kaut kur, kaut kad."

Un tad nāk Déjà Vecu – stāvoklis, kas man vienmēr seko pēc Déjà Vu. Vispirms es saprotu, ka esmu šeit bijis, un tad pēkšņi es zinu, kas notiks tālāk. Kurš ko teiks, kā rīkosies, kā viss izritēs. Tas ir kā lasīt grāmatu, kuru esi aizmirsis, un pēkšņi atceries visus sižeta pavērsienus jau pirms tie notiek. Tajā brīdī rodas divi vilinājumi: vai nu ļaut notikumiem ritēt tā, kā tu jau zini, ka tie notiks, un skatīties, vai tas patiešām piepildās, vai arī – apzināti rīkoties citādi un izmainīt scenāriju. Tas ir kā piedalīties filmā, kurā vienlaikus esi gan aktieris, gan režisors.

Bet visinteresantākais (un biedējošākais) ir Alter Vu. Tā ir situācija, kad esmu pārliecināts, ka kaut kas pagātnē noticis vienā konkrētā veidā, bet visi pārējie saka, ka bijis pilnīgi citādi. Šī sajūta ir savāda un traucējoša. Tas liek man jautāt sev: vai mana atmiņa mani pieviļ, vai kāds cits melo? Vai arī ir iespējams, ka dažādi cilvēki piedzīvo vienu un to pašu situāciju pilnīgi atšķirīgi?

Tie ir trīs dažādi stāvokļi, kas mani bieži aizved pārdomu ceļojumā. Tie liek man apsvērt realitātes un atmiņas dīvaino dabu, izraisot jautājumus, uz kuriem nav viennozīmīgu atbilžu.

Kā ir ar tevi? Vai arī esi piedzīvojis ko līdzīgu?

Foto: fotogrāfe Ginta Bogdanova. No brauciena "Uz Indiju pēc maksimuma"Diskusija. Déjà Vu, Déjà Vecu, Alter Vu.