Tūkstiešiem gadu sena gudrība vēsta, ka šī materiālā Pasaule var beigt pastāvēt divu iemeslu dēļ. Vai nu, ja visi kļūs „perfekti”, vai nu visi pilnībā degradēsies. Kamēr tas nenotiks, tikmēr nosacītais baltā, melnā pretstats turpinās Pasaules mehānisma darbību.

Ikdienā mēs redzam šo divu pretstatu nemitīgu mijiedarbību. Nekad nav bijis nekas tāds kas pilnīgi visiem patiktu, vai pilnīgi nevienam nepatiktu, tā radot nemitīgu pretstatu konfliktu. Tā tas kuļas un maļas. Varbūt labi, ka tā.

Ja rodas doma, ka visiem jābūt vienādi "labiem", tad viss kļūst viens un Visums pārstāj griezties un saiet atpakaļ neizpaustajā.

Ja kāds vēlas pieredzēt perfektu pasauli, tad to vienmēr ir bijusi iespēja sasniegt tiem kuri pēc tā patiesi tiecas. Sasniegt individuāli. Katrs var savienoties ar Absolūtu atstājot iespēju pārējām Absolūta daļām turpināt izdzīvot duālisma nemitīgo cīņu, - tu esi slikts, es esmu labāks, es neesmu piederīgs pie šīs, vai citas sabiedrības daļas...

Sākotnēji var šķist, ka saprātīgāki ir tie kuri agrāk, ātrāk saprot šo patiesību, ka viss ir viens. Bet ja ar to beidzas šī visa iedomātā pretstāvēšana, tad varbūt rodas saprātīga ideja nekur nesteigties un ļaut aizraujošajai pretstatu rotaļai turpināties.

p.s. Ja gadījumā nav dzirdēts. Ir pasaka par Rīgu. Tiklīdz kāds pateiks, ka Rīga ir gatava, pilsēta tajā pat brīdī nogrims.

Te mēs redzam, ka tas sakrīt ne vien pasakas par Rīgu robežās, bet visa Visuma apmērā.

Melnais, sliktais, ļaunais ir vienlīdz vērtigs, lai uzturētu šo „Esību”. Tiklīdz mums ir gana, mēs dodamies vienā no virzieniem pilnībā, vai nu uz absolūto gaismu, vai nu uz pilnīgu tumsu. Pārējo laiku mēs svārstamies starp šīm divām daļām.

Ko vari darīt Tu? Tu vari balansēt starp šīm divām pusēm atkarībā pēc savām sajūtām. Ja par daudz tumsas, ielaid vairāk „gaismu”, ja par daudz gaismas, ielaid vairāk dualitāti, nošķirtību no visa, distancējies, uzbūvē sienu, es un citi...

Lai pēc kā Tu tiektos „Visums” Tev palīdzēs un piespēlēs „sabiedrotos”, domubiedrus.

JZ