Atgriežoties Latvijā pēc dzīvošanas Indijā, man tika jautāts, vai esmu izjutis atšķirību, vai ir nepieciešamība adaptēties?

Teikšu, ka jā. Mani pārņēma šoks jau atrodoties lidostā Maskavā (pārsēšanās vieta uz Rīgu). Bija dažas stundas līdz nākamajam reisam un staigājot pa lidostas plašumiem, protams redzēju daudz cilvēku.

Tā atšķirība bija ļoti milzīga, attiecīgi uzkrītoša. Lielākā daļa cilvēku bija acīmredzami ļoti svarīgi (paši priekš sevis). Radās sajūta, ka esmu nokļuvis starp uzpumpētiem līdz neiedomājamiem apmēriem, lieliem burbuļiem, kuri vēl nedaudz un jau plīsīs no savas augstprātības, sava svarīguma, cildenuma.

Katrs indivīds šķita, ka atrodas nevis lidostā, bet parādē, izstādē. Notiek nemitīga iekšēja cīņa ar sevi pret visiem citiem par pirmo vietu uz šīs materiālās pasaules skatuves. Bez nekādas iespējas būt savādākam, bez iespējas nolaisties no sevis būvētā pjedestāla pašam sev. Ķermeniski, kustīgi, tomēr akmens pieminekļi savam pārākumam.

Drīz pēc tam man Indijas draugs devās uz Austrāliju. Jautāju, kā patīk? Saņēmu ziņu, ka ļoti nepatīk un nespēj sagaidīt savu atgriešanos Indijā. Es biju dziļi izbrīnīts par šādu atbildi. Pirmkārt, faktiski visus kurus pazīstu Latvijā ļoti vēlas nokļūt Austrālijā. Tas ir tāls un iekārojams galamērķis. Otrkārt man likās, ka visi Indieši par katru cenu vēlas pamest Indiju uz „civilizēto” pasauli.

Uz manu jautājumu kāpēc tā? Saņēmu līdzīgu atbildi. Te visi ir ļoti iegrimuši materiālajā pasaulē. Pēc tam Indijas draugs apmainīja savu atpakaļceļa aviobiļeti, lai spētu atgriezties Indijā ātrāk, nekā bija plānots.

Viens no galvenajiem iemesliem par ko mīlu Indiju (starp visiem pārējiem 30 iemesliem) ir Indiešu cilvēku vienkāršība, dabiskums, īstums, vieglums, brīvība, nesaspringums, cilvēcība.

Protams, esot materiālā sabiedrībā ir ļoti grūti ieraudzīt sevi, kā uzpūstu iedomīgu burbuli, jo esi tāds pats kā visi citi, vai pat salīdzinoši daudz mazāks burbulis.