Search

MEDIĶI <---> PACIENTI


Izlasīju rakstu: “Baltā halāta tumšā puse” par kādu meiteni, kura strādā medicīnas nozarē. Par to, cik daudz ir jāstrādā, par to, ka nav laika ne paēst, ne aiziet uz WC! Par to, cik pacienti ir agresīvi, rupji lamājas un apsaukājas, diskriminē. Tas viņu novedis pusgada laikā līdz izdegšanai. Ir izliets daudz asaru dēļ neizpratnes, par ko tāda attieksme no pacientiem. Reiz viņa bijusi entuziaste, gatava palīdzēt, aprūpēt, bet nu vairs neko nevēlas dzirdēt par medicīnu.

Izteikšu savu viedokli.

Esmu runājusi ar mediķiem, kuri uzsākot savas gaitas bija entuazisma pilni, gatavi palīdzēt, bija laipni un iejūtīgi, līdz pašu pecientu attieksme viņus noknābāja, un viņi kļuva auksti, vienaldzīgi, neieinteresēti. Šie mediķi dara savu darbu, bet bez uguntiņas sirdī un tikai retajam izdodas nepazust šajā cīņā, saglabāt sākuma sajūtu. Es bieži dzirdu, ka arī es pēc kāda laika kļūšu tāda pati, jo nāksies norobežoties no negatīvā.

Es pati volentējos stacionārā, kur redzu dažādus pacientus. Ir dusmīgie, ir neapmierinātie, ir neuzticīgie, bet ir arī jokotāji un pozitīvie. Neesmu saskārusies ar negācijām no pacientiem, kas būtu vērstas pret mani pašu, tieši pretēji, pacienti ir tie, kuri motivē, kuri slavē. Personāls vienmēr pabrīdina, ja kāds pacients ir tāds kašķīgāks, bet ja Tu ej ar smaidu, Tu ar pacientu komunicē, pajautā kā viņam iet, kā viņš šodien jūtās, pacients atmaigst. (gados vecākie un vientuļie grib rūpes un komunikāciju), un to es viņiem sniedzu, kamēr atrodos palātā, lieku sistēmu vai veicu injekciju.

Nepatīkamākas ir situācijas, kad pacients sūdzās par maniem esošajiem kolēģiem, jo tad esmu starp divām frontēm, man ir neitrāli jāaizstāv kolēģis un vienlaicīgi jāsaprot pacientu. Tāpēc mediķim ir svarīgi būt labam psihologam.

Pacienti grib sarunas, uzmanību. Bet reizēm mediķis ir pārguris, jo nereti tiek strādāts vairākās darba vietās vienlaicīgi, 24h vietā, lai izdzīvotu kāds paņem papildu stundas. Situācijas ir dažādas, tomēr, tas nemaina faktu, ka pacienti, kuri ir gados vecāki vai vienkārši vientuļi grib sarunas. Ārzemēs tādiem pacientiem nodrošina sociālo darbinieku. Pie mums ar visu galā jātiek mediķim. Pacients jūt šo bezpersonisko attieksmi un viņš par to dusmojas. Bet viņš redz tikai no sava skatu punkta. Pie viņa palātā ik pa laikam uz īsu brīdi ienāk mediķis, ko tad viņš dara pārējo laiku? Slinko? Pacienti aizmirst, ka viņi nav vienīgie, ka ir vēl n-tās palātas.

Medmāsa gatavo medikamentus, viņa to dara uzmanīgi, lai kaut ko nesajauktu, tas aizņem krietni daudz laika, ja slimnīcas nodaļā ir 20 pacienti, kad medikamenti ir sagatavoti, viņa dodas pie pacienta, pēc tam viņa dodas utilizēt to kas jāutilizē, un dodas pie nākošā pacienta, tā viņa skraida visu dienu! Kas svarīgi, vienam pacientam ordinācijas var būt virākas reizes dienā, pacienti spiež trauksmes pogas, kas nozīmē, ka uzliktā sistēma ir jānoņem vai kas cits atgadījies. Mediķis šādā ritmā maiņas laikā var nostaigāt no 15 000 līdz pat 30 000 soļu. Tā ir ne tikai emocionāla slodze, bet arī fiziska. Nemaz nerunājot par ātrās palīdzības mediķiem un viņu mugurām. (Kā man gribētos, lai katrs cilvēks kaut vienu dienu nostrādātu mediķa ādā), tad būtu vairāk sapratnes un mazāk konfliktu.

Esmu pabijusi Anglijas slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Uzmanība pacientam tiek veltīta ļoti daudz, dakteris pienāk pie pacienta ļoti ātri, tikpat ātri nogādā uzņemšanas gultā. Man līdzi varēja doties viens cilvēks (vienalga radinieks vai nē). Latvijā, doties līdzi drīkst, tieši NEVIENS. Es jutos daudz labāk, ka ar mani kāds bija kopā (1.es neizjutu tik lielu stresu, 2. laiks skrēja ātrāk, 3. to ko nevarēju izstāstīt es, istāstīja otrs cilvēks, kas būtu svarīgi, kad uzņemšanā ieved cilvēku, kursh nespēj pats komunicēt)!

Esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri strādā uzņemšanā un reģistratūrā. Tur ir spriedze. Pacienti ir nepacietīgi, agresīvi, rupji. Dažkārt viņus aizved prom ar policiju.

Pacienti atkal jau redz tikai savu pusi, viņi neredz to, kā jūtas uzņemšanas vai reģistratūras darbinieks, to, ka viņam ir tikai divas rokas, ka viņš nav vainīgs pie izcenojumiem vai garajām rindām uz izmeklējumu. Jāmaina ir sistēma, kamēr tā netiks mainīta, nemainīsies ne cilvēku, ne mediķu attieksme. Jāstrādā ir visiem kopā.

Man žēl, ka mediķus nenovērtē. Man žēl, ka viņi izvēlas pamest valsti, jo tā pati, burtiski viņus triec prom. Esmu tikai students, kursh volantējas, bet tas nenozīmē, ka es neredzu kas notiek. Un es saprotu, ka tāda būs mana un Jūsu nākotne, ja mēs visi kopā nesāksim kaut ko lietas labā darīt!


320 views
Indija2020.jpg

© 2015 by Agnese

Saziņai vislabāk rakstīt epastus (izskata administrācija rindas kārtībā): agnese@domuspeks.com
uz atbildi var nākties pagaidīt brīžiem pat nedēļu, tomēr atbilde būs.
Sūtiet SMS uz zvaniem atbildu reti // Tel: 22 18 05 56 //
 
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now