Search

"MĒS VISI MIRSIM"


Intervija žurnālam "Klubs".

Es (J.Z.) ieteiktu šo rakstu lasīt pa vienam teikumam, prātīgi apdomājot, iedziļinoties, izprotot. Ja paliek jautājumi, rakstiet komentāros. Man šī šķiet viena no ģeniālākajām Agneses intervijām, pateicoties Ralfa Dravnieka spējai izjautāt un pēc tam izlikt uz papīra.

Zemāk intervijas melnraksts (kaut kas var atšķirties no publicētā):

– Kāpēc mēs dzīvojam? – Kāpēc ne? Tā ir iekārtots Visums, jeb esība, kurā atrodamies. Mums nav izvēles. Mēs šeit esam pieredžu dēļ un piedzimstam ne reizi vien. Pastāv vairākas inkarnācijas. Tās var būt līdzīgas un ļoti atšķirīgas. Pēc būtības mums vienā jaukā dienā jāsaprot, ka nekam nav jēgas un beidzot jāsāk meklēt atbildes, lai vairs nekad nepiedzimtu, vismaz šeit ne. Kuram gan patīk mocīties? Šeit mēs to darām. Pēc tam mēs nonākam tur, kur nav moku. Mums tiešām par šo jārunā?

– Jā, lūdzu, paturpinām. – Cilvēki to nesapratīs vai pārpratīs. Dažiem pat var zust interese attīstīties un apjaust, kas ir tas, kur esam. Mēs dzīvojam kompjūtera programmā.

– Kā filmā Matrix? – Mani neinteresē fantastikas filmas, taču šo filmu vīrs man uzlika, lai noskatos. Tās autori ir guvuši pieredzi, ka dzīvojam robotu fāzē. Mēs nesaprotam, ka esam šeit iesprostoti un tikai tad, kad iziesim līmeņus, tiksim tālāk. Gluži kā Mario video spēlē, kurš piedzimst, bet spēles vidū nomirst. Tad atkal piedzimst no jauna un atkal turpina iet līmeni.

– Turpina līdz tiek pie princeses. – Jeb citiem vārdiem sakot – saprot, kas ir kas. Šī ir tēma, kuru pārsvarā apspriežu tikai ar vīru. Tie, kas to nesaprot, tiem rodas pretestība.

– Teicāt, ka mums nav izvēle nebūt. Tas izklausās nežēlīgi. – Mums ir radīta ilūzija, ka paši nosakām katru savu kustību. Cilvēks neredz uz priekšu, bet viņam pašam šķiet, ka izvēles izdarītas pareizi un dzīvē visu sasniedzis. Patiesībā, paskatoties atpakaļ mēs saprotam, ka viens gājiens izriet no cita.

– Dzīves ceļš ir sakritības vai gatavs scenārijs? – Gatavs scenārijs. Ceļi var būt dažādi, bet mērķis ir viens.

– Pirms nācāt uz interviju, šaubījāties vai piekrist? – Nešaubījos, lai gan jūsu žurnāls man saistās vienīgi ar kailām sievietēm. Es prasīju vīram, vai cilvēki sapratīs to, ko stāstu un viņš atbildēja, ka žurnālā ir arī citas sadaļas, ne tikai kailfoto. Pēc savas pieredzes saku, vīrieši lietām par kurām runāju ir diezgan aizvērti. Patiesībā viņi pat baidās.

– No kā vīrieši baidās? – No tā, ko paši nevar izskaidrot un kontrolēt.

– Mums traucē loģika? – Nē. Tā ir programma, kurā rakstīts – tu ar visu tiksi galā. Lielākā daļa vīriešu dzīvo kastē, jo tā ir mācīti. Vīrietis ir mācīts būt drosmīgs. Ja viņš nespēj ieraudzīt ienaidnieku – kā viņš ar to cīnīsies? Kā viņš izglābs savu ģimeni no spoka? Līdz ar to, vienkāršāk ir noliegt.

– Kas jums ir svarīgāk? Ka cilvēki jūs nesapratīs, vai ka nenoticēs? – Man vienalga vai tic. Es neesmu uz zemes, lai pierādītu, bet gan, lai parādītu.

– Kāpēc daži mirst dabīgi, bet daži absolūti stulbā veidā? – Mums visiem dzīvē ir momenti, kad jādzīvo uzmanīgāk. Kad zvaigznes sakrīt, labāk pat no mājas neiziet. Bet arī tur var aizrīties vai neveiksmīgi paslīdēt. Nāve par kuru uzzina citi cilvēki domāta kolektīvajai domāšanai. Mēs šeit neesam tikai sevis dēļ, mēs dzīvojam mijiedarbībā ar citiem. Ir dvēseles, kas ierodas uz zemes, lai mācītu citus, piemēram, ejot bojā priekšlaicīgi. Traģēdijas bieži vien ir tāpēc, lai pārējie kaut ko saprastu, mācītos. Ja kāds nomirst ģimenes lokā un tālāk neviens par to nerunā – tā ir informācija ģimenes locekļiem. Bet ne vienmēr nāve ir tikai piemērs. Tajā var saskatīt arī vērtības.

– Ko jūs domājat par sēru dienām? – Es par tādām nedomāju. Mirušajiem to nevajag. Mirušie nenāk skatīties vai viņiem ir uzlikta puķīte un sakopts kaps. Tas ir mīts, ka kapi ir pilni ar mirušo dvēselēm. Mirušie vairāk ir vietās, kur notikušas katastrofas.

– Kā piemēram Zolitūdē? – Neesmu tur bijusi. Ja es aizbrauktu, tad jau redzētu vai tur ir iesprūdušās dvēseles.

– Vai tas nav jūsu pienākums, noskaidrot? – Nē, mans pienākums ir būt tur, kur mani aicina. Ja mirušais man krīt virsū, neliek mieru, loģiski, es viņu atbrīvošu.

– Mirušo dvēseles mēdz jūs uzmeklēt? – Jā, tā bieži gadās. Tagad, kad dzīvojam laukos, tas notiek retāk, kad dzīvojām Rīgā, tā notika regulāri. Vecrīgā mirušo dvēseles ir visvairāk. Tur mēs pat normāli pa ielām nevarējām pastaigāt. Mēs tur kādu brīdi arī dzīvojām, iesprūdušās dvēseles bija regulāri viesi.

– Vai dēmonus var izsaukt, klausoties metālmūziku? – Nevar. Bet ar rituāliem un melno maģiju gan to var izdarīt. Ja cilvēkam nav karmiskas vienošanās ar dēmoniem, tie viņam neuzmāksies. Starp citu, esmu ievērojusi, ka dēmoni apsēž tieši ļoti pārliecinātus kristiešus. Tas ir pārbaudījums. “Ja jau tu tik ļoti tici savam Dievam, tad pierādi to.”

– Kādā valodā runā mirušie? – Es nedzirdu balsis. Man nav vārdi, kā aprakstīt saziņu. Tā ir domu forma. Cilvēkam ir piecas maņas. Arī saziņa ir maņa. Es redzu tēlus, kurus mirušais sūta ar skaidru domu. Dažkārt viņi sūta emocijas. Šī informācija ir saraustīta.

– Es īsti nesaprotu, kā var būt pārdzimšana un nākamās dzīves, paralēli mirušo dvēselēm. – Mēs dzīvojam saiknē. Tēlaini izsakoties, kaut kur ārēji atrodas cietais disks, kurā glabājas arī informācija par mūsu iepriekšējām dzīvēm. Pat, ja dvēsele ir pārdzimusi ķermenī, no cietā diska garu var izsaukt.

– Kā saglabāts fails. – Tieši tā. Tur glabājas arī jūsu gars.

– Vai tas nozīmē, ka varu izsaukt pats sevi? – Protams, tikai jāzina, ko saukt.

– Kāda loma šajā visā ir kristiešu Dievam? – Mēs pārāk daudz personificējam. Vārds Dievs ir novazāts. Dievs ir viss. Krūzīte jūsu priekšā ir Dievs. Es esmu Dievs. Tu esi Dievs. Viss ir Dievs. Es Dievu kā nošķirtu būtni neesmu redzējusi. Baznīcas darbība ir balstīta uz mūsu ticību. Ja ticēsim, ka tā palīdzēs, tas nostrādās. Piemēram, krustiņu var nēsāt aizsardzībai, bet to var nēsāt arī kā elektrisko krēslu, jo Jēzu taču sita krustā. Es cilvēkiem neiesaku tetovēt krustus. Bet ja gribat vilkt smagu nastu – dariet to.

– Esat teikusi, ka skaudība ir graujošākā no emocijām. – Tā kaitē tam, kurš apskauž. Pirmkārt, tāpēc, ka tas rada diskomfortu. Otrkārt, cilvēks sev kaitē. Šādi dzīvojot cilvēks pats sev visu noskauž. Viņš nedabūs to, ko grib, jo dara to ar nepareizām emocijām. Jo mazāk mūsos ir negatīvā, jo atvērtāki esam, lai saņemtu. Ja cilvēks skaita naudu, ko nopelnījis viņa kaimiņš un domā, kā to tērētu, viņš to nesaņems. Nauda ir enerģija un domās viņš šo enerģiju sev ir pieskaitījis tik daudz, ka pie reālas naudas nemaz netiek. Cilvēki visā pasaulē un sevišķi latvieši skaita svešu naudu un dzīvo citu cilvēku dzīves, nevis savu. Tāpēc domāšanas maiņa, lai dzīvē kaut kas mainītos ir ļoti svarīga.

– Varbūt varat atbildēt, kāpēc vietējiem oligarhiem viss notiek kā no rokas? – Es nezinu, kas ir oligarhi.

– Šķēle, Šlesers, Lembergs… – Ā, tos gan es zinu. Pirmkārt, viņiem ir liels ego un domā tikai par sevi. Otrkārt, viņiem ir pareiza domāšana. Runājot par materiālo pasauli – pat perfekta domāšana. Viņi nedomā par citiem – cik šis vai tas ir nopelnījis. Viņi iet un dara, domājot par sev