Mūsu jauniegūtajiem draugiem no Indijas, Gopalam ar sievu bija atbraucis ciemiņš no Deli. Kad bijām pie viņiem ciemos, vīrs mums tiek stādīts priekšā, kā ļoti labs cilvēks – veģetārietis! Viņš nodarbojas ar to, ka uzpērk zemes gabalus, būvē mājas un pārdod tās. Tagad viņš bija ieradies, lai investētu šajā kalnu reģionā, netālu no Tibetas un Nepālas. Projekts paredzēts bagātajiem Indijas lielpilsētu uzņēmējiem, kā otrās mājas prom no pilsētas.
Lai šim projektam saņemtu svētību, mēs visi sasēdāmies džipā un devāmies pie kāda Indijas svētā.
Piebraucām pie kāda tempļa pagalma ieejas, kuru apsargāja 5 buļļi un dēļ šiem sargiem netikām iekšā. Pateicoties vienam svētā skolniekam, kurš atnāca mums palīgā un buļļus padzina nost, mēs tikām teritorijā. Izstaigājām templi, pie tā atradās ala, kura agrāk pa pazemes eju bija savienota ar 250km attālumā esošu svēto pilsētu Haridvaru. Tagad ala ir nosprostota. Pēc mirkļa tikām pievesti klāt pie svētā. Indieši izrāda pazemību skolotāja priekšā, arī mēs pieklājīgi paklanāmies.
Svētais vairāk, kā 20 gadus esot pieņēmis klusēšanas zvērestu un kontaktējies ar citiem tikai rakstiski, nebilstot ne vārda. Tagad viņš ir atsācis nedaudz runāt, bet lielākoties savus jautājumus un atbildes ar krītu raksta uz telefona lieluma akmens plāksnītes. Tāda, lūk, viņam planšete.
Foto: No kreisās: Indijas uzņēmējs, Gopala sieva, Jānis, Agnese, Klusējošais Baba
Skolotājam ir vairāku desmitu liels skolnieku pulciņš, kuriem viņš māca Sanskritu un priesteru rituālus.
Svētajam tika izstāstīts hindu valodā no kurienes mēs esam, pēc tam tika pastāstīts par biznesa plāniem un saņemta svētība iecerētajiem darbiem.
Uz Agnesi šis svētais neatstāja nekādu īpašo iespaidu. Jautāju vakarā Agnesei, kurš ir pats garīgākais cilvēks, kādu viņa ir sastapusi? Agneses atbilde: Pēteris Kļava.
Foto: Agneses tikšanās ar Pēteri Kļavu
Man ļoti patīk pastaigas un vienā savā pastaigā, aizgāju 2km tālāk no ašrama, kurā dzīvojām. Tur ceļa malā atrodas neliels, vientuļš templītis. Man tur iepatikās un sajūsmināts Agnesei stāstīju par tur satikto cilvēku, kurš sevi dēvējis par šīs svētās vietas kalpotāju.
Vīrs bija ļoti vienkāršs un ļoti atšķīrās no citos tempļos sastaptajiem panditiem. Tie parasti sevi visādi izskaistina ar smalkām drēbēm, rotām un ārēji sevi pozicionē, kā kaut ko ļoti svarīgu. Šis bija pretstats, ļoti pazemīgs, vienkāršs, sirsnīgs cilvēks. Nākamajā reizē uz turieni devāmies kopā ar Agnesi.
Šis bija visgarīgākais cilvēks, kādu esmu sastapusi- vēlāk teica Agnese. Viņa kalpošana Dievam ir vistīrākā, visdziļākā un patiesākā. Lielākoties garīgā ceļa gājēji, liekulīgi dara daudzas darbības. Kalpo, lai izrādītos, vai rituālus pilda ar vienaldzību, virspusīgi. Bija patīkami sastapt šo vīru.
Foto: Svētvietas kalps Pande ar Jāni
Bez Agneses vēl dažas reizes apmeklēju šo templi un vienmēr vīrs bija aizņemts ar kalpošanu Dievam. Viņam ir 60 gadu. Turpat uz tempļa grīdas man mācīja dažādas jogas asanas, tai skaitā rādīja, kā stāvēt uz galvas.
Vīram ir trīs dēli, visi muzicē, divi muzicēdami braukā apkārt pa Indijas tempļiem. Kādā no reizēm vienam dēlam tika pastāstīts par pamestu templi un viņš par to izstāstīja savam tēvam. Gadu atpakaļ tēvs atbrauca apskatīt šo vietu un tā arī palika šeit kalpot. Viņa mājas ir 160 km no šejienes. Brīžos kad tēvs dodas uz mājām, tad templī kalpot paliek kāds no dēliem.
Foto: Mazais templītis, kurā kalpo Pande
Vienu rītu ierados templī jau pirms plkst. 7.00 un manīju, ka tie kas brauc gar templi, mēdz apstāties un saņemt rīta svētību no šī vīra. Pēc svētības saņemšanas cilvēkiem tiek iedots arī svētīts ēdiens- prasāds. Tas var būt auglis, dārzenis, vai kāds saldums. Pamanīju vienu kungu, kurš saņēmis svētīto ēdienu, uzkāpa uz sava motocikla un devās ikdienas gaitās. Nākot mājās, skatos, motociklists stāv pie ceļa strādniekiem, ir viņu priekšnieks un katram no ceļa strādniekiem tiek iedots gabaliņš no svētītā ēdiena. Izrādās tādas rūpes Indijā mēdz izrādīt vadītāji pret saviem padotajiem. Viņiem no tempļa speciāli tiek vests iesvētīts ēdiens pirms darbu uzsākšanas. Mīļi, vai ne?!
Ceļojuma pēdējā nedēļā ar Agnesi bijām svētajā pilsētā Badrinatā, par kuru būs atsevišķs raksts. Tagad par tur sastapto Sadhu. Tādu tur ir vairāki desmiti vienkopus. Sadhu ir svētie, askēti, kuri ir atstājuši visu materiālajā pasaulē, lai kalpotu Dievam. Lielākā daļa Sadhu sēž rindiņā ielas malā, kur ir lielākā cilvēku plūsma. Tie pīpē un gaida ziedojumus par ko sevi uzturēt. Liela daļa ziedojumus uzstājīgi diedelē un svētuma tajā visā šķietami maz.
Ejam tiem visiem garām un Agnese skenē, vai kādam no viņiem enerģētika atšķiras un ir sajūtams kaut kas vairāk, kaut kas īpašāks. Pēkšņi Agnese rauj mani aiz pleca un saka, ka ir atradusi Viņu! Nedaudz nostāk no visiem sēž viens vīrs, gados pat salīdzinoši jauns, salīdzinoši kopts, bet var redzēt, ka atrodas savā prāta stāvoklī prom no visas šīs kņadas.
Piegāju vīram klāt, pieklājīgi paklanījos, piesēdos pie viņa kājām. Pajautāju, vai viņš runā angliski un saņēmu noraidošu atbildi, pieaicināju klāt Agnesi, nedaudz pasēdējām viņa tuvumā, pajautājām, vai drīkstam piemiņai kopā nofotografēties un atvadījāmies.
Foto: Agnese un Sadhu ar svētu, tīru enerģētiku
Pagājis ir jau mēnesis, bet Agnese joprojām turpina jūsmot par šī cilvēka tīro, svēto enerģētiku. Viņa foto tagad rotā mūsu mājas altāri kopā ar citiem svētajiem.
Drīzumā citas Indijas piezīmes.
