Search

Zandas stāsts un jautājums par dzīvnieku saikni ar saimnieku.


Labdien, Agnese! Ar lielu interesi izlasīju blogā esošās tēmas, ir kas uzrunā vairāk, ir kas mazāk, jo varbūt šajā brīdi ir mazāk aktuāli...Diemžēl neatradu tēmu, kas man ir ļoti tuva...tā ir mīļoto dzīvnieku tēma. Mijiedarbība - saimnieks un viņa suns (vai kaķis vai jebkurš dzīvnieciņš,kas dzīvo ciešā mijiedarbībā ar cilvēku).

Man tikko nomira sunītis... tas bija kas īpašs (mums gimenē gan ir otrs suņuks), bet šī suņuka zaudējums un straujā saslimšana nāca kā zibens spēriens no debesīm ar vienu vienīgu jautājumu - nu kāpēc tā?

Šim suņukam bija īpaša spēja, ar viņu es varēju sarunāties telepātiski, tik acīmredzami varēja viņa acīs nolasīt , ko viņš domāja un juta, mana mīlulīte (sauca viņu par Nikiju) nojauta katras nepatikšanas vai slikto garastāvokli...un nāca mierināt kā nu mācēja vai nu izlaizot asaras tā, ka nāca jau smiekli un bēdas vairs ne prātā vai arī nāca virsū ar rotaļām tā, ka nebija iespējams no viņas atgaiņāties un bija jāspēlējas, kaut garastāvoklis tāds, ka neko negribas. Un kā mēs ar viņu gaidījām manu meitiņu, kā viņa viņai gulēja vienmēr blakus un sargāja, neļaujot svešiniekiem tuvoties...

Un tad pēkšņi suņuks saslimst un nedēļas laikā aiziet. Iestājas tāds tukšums, liekas - ir tak otrs suņuks, ir vīrs un meitiņa, bet to telpu, ko ar savu enerģiju azpildīja Nikija, nespēj aizpildit nekas. Un es meditēju..atnāca kā no tālienes suņuka tēls - kā balts un spalvains baloniņš ar austiņām un astīti, un es sapratu, ka viņa ir un vienmēr būs ar mums un sargās mūsu ģimeni kā sargenģelis, tikai diemžēl samīļot mēs viņu vairs nevarēsim....

Maz viedo cilvēku runā par dzīvnieka mijiedarbību ar cilvēku, par šo tēmu esmu kādreiz lasījusi krievu ekstrasensa Sergeja Lazareva pārdomas, kas uzskata, ka suns tomēr mirst saimnieka nepareizo domu, uzkrātās agresijas dēļ... Vai tā tiešām varētu būt, ka suņuks uz sevi paņēma visu slikto, kas bija sakrājies un aizgāja, lai nesaslimstu mēs.. Vai viņa sajutās mazāk mīlēta... Vai tiešām tā varētu būt, ka mums tiek atņemts viss, ko mīlam vairāk par Dievu, jo tās taču ir tik nesalīdzināmas lietas - dzīva radība un enerģijas kopums, kas darbojas pēc zināmām un nezināmām likumsakarībām.

Vai, ja dzīvnieks sāk slimot, ir jāpārskata savas domas un jālūdz piedošana par to, ka domāts tiek nepareizi? Pirms tam biju ievērojusi, ka brīžos, kad bija mums ar vīru smagāks periods un es šausmīgi sāku pārdzīvot, ka ja nu notiek tas un ja nu šitas, tad sunītei, pēc manas tādas ņemšanās iepriekšējā vakarā, nākamā dienā bija slikti - vai nu viņa vēma, vai nu noķēra kādu saaukstēšanos, vārdu sakot vienmēr bija tā, ka suņuks bija vedams pie ārsta. Bet vienmēr tas nebija nekas tik traks. Tagad esmu samierinājusies un dzīvoju ar to kā ir šobrīd, un pieņemu situāciju tāda kāda ir, un tomēr sunīte saslima un neizdevās viņu glābt... Tātad kaut kas domās vai darbos nenotiek pareizi, bet kas?

Mīļo, Agnesīt, ļoti gribētu zināt Jūsu viedokli par šiem mijiedarbības jautājumiem, jo es mēģinu saprast un lasīt un mācīties, bet ļoti pietrūkst reizēm kāda Skolotāja, kas dod kaut mazāko norādi uz to, kam jāpievērš uzmanība un varbūt ir kaut kas ļoti būtisks, ko nespēju pati ieraudzīt kaut tas ir tepat blakus. Ar cieņu,Zanda

Agneses atbilde:

Dzīvnieki tāpat, kā bērni ir cilvēku spogulis. Ja mēs ar dzīvnieku ļoti emocionāli satuvināmies, tad tie var sākt uz sevi uzņemt gan slimības, gan citas negatīvas lietas no mums. Kā redzams, tad ar otru sunīti nekā tāda nav. Otrs sunītis dzīvo mierīgi savu suņuka dzīvi. Tikmēr tas dzīvnieks ar, kuru esam satuvinājušies dzīvo lielā sasaistē ar cilvēku. Lielākoties, ja bērnam, vai dzīvnieciņam ir veselības problēmas, tad tas tiešām liecina par to, ka tieši vecākiem bērnu gadījumā un saimnieku dzīvnieka gadījumā kaut kas nav labi.

Es bērnus uzņemu ļoti, ļoti reti uz enerģētisko sakārtošanu, jo jāskatās, kas notiek ar vecākiem (te jāpiebilst, ka vēl ir arī karmiskas saslimšanas- ne vienmēr vaina ir vecāku rīcībā, vai domās). Bērni apmēram līdz 13-14 gadu vecumam ir enerģētiski tīri. Tāpat arī dzīvnieki, raugoties enerģētiski, vienmēr ir tīri. Viņu problēmas nav viņu problēmas, bet gan pārņemtas no emocionāli tuviem pieaugušajiem.

Līdz ar to saskaroties ar bērnu, vai dzīvnieku slimībām pirmkārt jāsāk skatīties kas notiek ar pašu. Protams, sevī atrast problēmu ir grūtākais uzdevums.

Konkrētu universālu atbildi kas tieši ir tas, kas sevī ir jāmaina nav iespējams pateikt, jo katra situācija ir ļoti individuāla. Katram tas ir kaut kas savs.

Arī es personiski esmu saskārusies ar sev mīļa dzīvnieciņa nāvi, kad man bija emocionāli grūts dzīves periods. Arī viņš uzņēma daļu mana emocionālā smaguma uz sevi un tāpēc mira.

Vai sunītis var būt, kā sargeņģelis? Tieši, kā sargeņģelis gluži nē. Sargeņģeļi ir cita enerģijas forma, ar citu uzdevumu un misiju. Tie ir nosacīti garīgi daudz attīstītākas būtnes par mūsu mirušajiem radiem un dzīvniekiem. Tomēr, līdzīgi, kā mūsu aizgājušie tuvinieki, tāpat arī dzīvnieki, ja ir bijusi šī emocionālā sasaiste var izrādīt pēc savas nāves rūpes par mums un uzņemties palīga lomu.


Indija2020.jpg

© 2015 by Janis

Saziņai vislabāk rakstīt epastus: janis@domuspeks.com
 Tel: 22 18 05 56 
 
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now